Maskavas latviešu lasāmo vakaru “celma” pulciņš

Akadēmiskās vienības “Austrums” aizsākumi meklējami 19. gs. 60. gados - “pirmās latviešu tautiskās atmodas” laikmetā. Maskavā un Pēterburgā, arī Tērbatā (Tartu) un Rīgā 19. gs. vidū jau darbojās dažādu Krievijas apgabalu studentu vienības un radās arī nacionālie studentu pulciņi. Maskavā ar laiku izauga arī latviešu studentu pulciņš, kas nebija oficiāla organizācija un kura sākums ir cieši saistīts ar jaunlatviešu ideologa Krišjāņa Valdemāra vārdu, kurš 1867. g. ieradās Maskavā. Tieši jaunlatviešu studentu pulciņa darbībā meklējami “Austruma” gara un centienu sākumi, kur dzima un veidojās latviešu atmodas laikmeta ideoloģija. Laikā līdz 80. gadiem Maskavā ieradās arī Kr. Barons, Fr. Treilands-Brīvzemnieks, Kr. Kalniņš, J. Krīgers-Krodznieks, A. Bandrēvičs, J. Velme un citi. 1885. g. Maskavā sāka iznākt žurnāls “Austrums” J. Velmes vadībā. Minētās personas aktīvi darbojās un kļuva par latviešu inteliģences kodolu Maskavā.

Kr. Valdemāra ierosināti, Fr. Brīvzemnieka vadībā šie darbinieki 1870. g. 20. oktobrī nodibināja “Maskavas latviešu vakarus” (sanāksmes, kurās diskutēja un lasīja referātus; īsais nosaukums - “Vakari”). Tajos piedalījās Kr. Kalniņš, Kr. Barons, Kr. Valdemārs u. c. Vakaros piedalījās lielākā daļa Maskavas latviešu inteliģences, arī gandrīz visi latviešu studenti.

“Vakarnieku” principi un darbība bija līdzīgi tālaika Rīgas Latviešu biedrības (RLB) centieniem un “vakarnieku” kustībai Jelgavā, Tērbatā un citos latviešu centros. Galvenie mērķi, principi, izpausmes formas un nozīme bija: 1) latviskās identitātes stiprināšana, 2) latviešu valodas izaugsme, 3) latviešu vēstures pētījumi, 4) referātu gatavošana latviešu valodā, 5) uzvārdu latviskošana. Maskavas “vakarnieki” cieši sadarbojās ar RLB un izdalīja tās sūtītos pabalstus studentiem Maskavā. Latviešu vakari paveica lielu darbu latviešu nacionālās kultūras celšanā.

Pakāpeniski aizsākās studentu nodalīšanās process atsevišķi no “celma pulciņa”. Maskavas universitātes (MU) Juridiskajā fakultātē 1882.-1886. g. studēja Jānis Čakste. Viņš un vēl kādi 8 latviešu studenti sanāca kopā Maskavas latviešu vakaros pie Brīvzemnieka vai citur. Tajā laikā starp Fr. Brīvzemnieku un studentiem pakāpeniski radās vairākas nesaskaņas jautājumā par studentu statusu šajā sabiedrībā, studentiem nepiemēroto “mietpilsonisko” gaisotni un ar RLB sūtīto studentu pabalstu izsniegšanas praksi. Studentiem ar Maskavā strādājošiem, universitāti jau beigušajiem dalībniekiem bija radušās dažādas intereses, dalībnieki pārstāvēja dažādus sociālos slāņus. Kļuva aktuāli veidot arī atsevišķus lasāmos vakarus studentiem.

Latviešu studentu skaitam Maskavā pieaugot, viņi sāka savā starpā organizēties atsevišķi no “celma” un centās nodibināt savu studentu sabiedrību. Kopā ar 15 domubiedriem J. Čakste 1883. g. 19. oktobrī (31. oktobrī j. st.) sarīkoja “Tatāru viesnīcā” mielastu, lai atzīmētu Maskavas latviešu studentu “Vakaru” nodibināšanu. Starp ielūgtiem viesiem bija Kr. Valdemārs, J. Velme un Kr. Barons, kuri atbalstīja studentu ieceri veidot pašiem savu akadēmisku organizāciju. Kr. Valdemārs dibināšanas sapulcē studentus aicināja augstskolā pamatīgi studēt, un tad ziedot savu darbu latviešu tautai, strādājot vienā vai otrā darba laukā. Tas bija Kr. Valdemāra gars, kas izpaudās vēlākajā “Austruma” aicinājumā “Augt un dzīvot Latvijai!”. J. Čakste vēlāk atmiņās rakstīja, ka Kr. Valdemārs bija teicis, ka “ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai - latviešu tautai, strādājot šādā vai tādā veidā.” Turpmāk laika gaitā organizācijas nosaukums vairākkārt mainījās, bet “Austrums” savu pastāvēšanas laiku skaita no 1883. g. 31. oktobra.

Studenti pakāpeniski nodalījās no vispārējām Maskavas latviešu sapulcēm, “celma pulciņa”. Studentu “Vakari” notika regulāri, to pamatideja bija līdzīga līdzšinējiem Maskavas latviešu lasāmajiem vakariem. Organizācija bija ļoti vienkārša, bez rakstiskiem noteikumiem, ārējām regālijām, simboliem un formām, vienīgā amatpersona bija kasieris. Sevišķa vērība sanāksmēs tika veltīta referātiem un brīvai diskusijai par dažādiem tematiem. Tika lasīti referāti par Latvijas vēsturi, dabas zinātnēm, jurisprudenci, valodu, notikumiem Latvijā, nacionālo politiku, stratēģiju, taktiku cīņā pret vācu virskundzību utt. Veidojās vairākas nostādnes - latviskās identitātes uzsvēršana, “ceļš uz augšu” ar izglītības palīdzību, darba nepieciešamība savas tautas labā u. c. J. Čakste vairākus principus bija smēlies no Kr. Valdemāra. No RLB pienākušās stipendijas atklāti sadalīja pretendentiem.

19. gs. 80. gadu otrajā pusē latviešu studentu skaits Maskavas universitātē arvien pieauga. Kuplāks kļuva arī studentu “Vakars”. Sanāksmes bija organizācijas iekšējās dzīves galvenais saturs. Gadu no gada tradīciju ceļā nodibinājās zināma kārtība, kuru “Vakara” biedri pildīja un respektēja.

Līdz 1891. gadam “Vakara” dalībnieki draudzīgi turējās kopā bez rakstītiem likumiem. 1891. gadā “Vakara” dalībniekos zuda vienprātība. Šķelšanos radīja tas apstāklis, ka viens no biedriem nebija laikus atdevis no palīdzības fonda aizņemto naudu, par ko viņu izslēdza. Viņam pievienojās vēl 11 studenti. 1890. g. decembrī viņu pārstāvis paziņoja, ka līdzšinējo Maskavas latviešu studentu vakaru turpinot 12 studenti kā otrs pulciņš, kaut gan saucoties par to pašu senāk pastāvošo “Vakaru”. Līdz ar to 1890./91. akad. gada beigās “Vakars” bija sadalījies un radās divi pulciņi - vecais (19 biedri) un jaunais (12 biedri). 19 biedru pulciņā bija palikuši “Vakara” visvecākie biedri, kurpretim 12 biedru pulciņā bija galvenokārt gados jaunākie biedri.

Maskavas studentu “Vakars” “uz ārieni” piedalījās vairākos sabiedriskos pasākumos. 1895. gadā Jelgavā notiekošos 4. Vispārējos latviešu dziesmu svētkus organizatoriski “uz saviem pleciem bija iznesis” J. Čakste.

Studentu organizācijas galvenais uzdevums bija - ar latviešu valodas, literatūras un vēstures studijām, kā arī ar savstarpējo sadarbību un kontaktiem un ar Maskavas latviešu kopienu uzturēt nacionālo apziņu un modināt to tajos studentos, kuriem krievu vidusskola un audzināšana bērnībā bija to nomākušas. Maskavā parasti studēja mazturīgākie latviešu studenti un materiālie līdzekļi bija stipri ierobežoti. 1901. g. rudenī organizācija pirmo reizi pārgāja patstāvīgās telpās, un organizācijas uzdevumā īpaša komisija izstrādāja tās statūtus.

Situācija Maskavas latviešu vakara dzīvē mainījās pēc tam, kad radās vairāki studentu “Vakaru” biedru (filistru) centri - Maskavā, Jelgavā un Rīgā. Pakāpeniski ar vairāku filistru pārnākšanu uz Rīgu vecbiedri sāka turēties kopā kā ideoloģijas, tā taktikas jautājumos. Lai gan daļa filistru bija palikuši Maskavā un citās Krievijas pilsētās, kā arī Jelgavā, ietekmīgākā bija Rīgā dzīvojošo filistru grupa.

“Vakara” filistru sapulcē 1901. g. 15. jūnijā Rīgā tika apspriests jautājums par nepieciešamību izstrādāt dokumentus, lai saņemtu organizācijas oficiālu apstiprināšanu un atzīšanu no Krievijas valdības puses. 1901. gada vasarā filistri Rīgā nolēma, ka ir pienācis laiks “Vakaru” legalizēt pie MU, kā arī izveidot stingrāku organizāciju. Tādēļ filistri ieteica un rudenī studenti pieņēma sekojošus lēmumus: 1) izstrādāt organizācijai statūtus un tos iesniegt MU apstiprināšanai - ar nolūku legalizēt organizāciju. Ņemot vērā situāciju, ka šajā laikā Krievijā notika studentu nemieri, statūtu pirmajā punktā tika definēts, ka organizācijai politiskie jautājumi ir aizliegti.

1901. g. rudenī studentu komisija izstrādāja statūtus, ko nosūtīja Rīgas filistriem caurskatīšanai. 21. novembrī statūti tika nosūtīti iesniegšanai MU rektoram apstiprināšanai. Studentu “Vakari” kā organizācija pieņēma nosaukumu “Fraternitas Moscoviensis” (“Fr. M.”) un ieviesa stingrāku organizāciju, bet reizē uzsvēra arī atšķirību no korporācijām un to, ka tā paliek uzticīga dibinātāju idejām. Studenti uzskatīja, ka korporācijas lielā mērā savā iekšējā dzīvē ir pieņēmušas vācu parašas, un ka “Vakara” organizācijā ilgākā laikā izveidotās īpatnības ir vairāk pieskaņotas latviešu tautas raksturam un garam nekā korporāciju ārējās formas. Lai gan tika akceptēti daži korporācijās lietoti nosaukumi - filistrs, seniors, kortelis, konvents u. c., tika nolemts turpināt “Studentu Vakara” tradīcijas.

1901. g. rudenī MU rektoram iesniedza sabiedrības “Fr. M.” statūtus apstiprināšanai, bet vairākus gadus sabiedrība apstiprināšanu nesaņēma. Tomēr studenti no 1901. g. rudens dzīvoja pēc izstrādātiem iekšējiem (interniem) statūtiem, kas mazliet atšķīrās no apstiprināšanai iesniegtajiem. 1902. g. rudenī šos internos statūtus pārstrādāja un paplašināja, ieviešot dažus jaunus institūtus, piemēram, goda tiesas institūtu, katras amatpersonas darbības sīkus nosacījumus utt. Kaut gan starp studentiem un filistriem izraisījās domstarpības jauna statūtu projekta jautājumā, tomēr tie faktiski regulēja studentu sabiedrības dzīvi līdz 1907. g. rudenim.

Lai atzīmētu 1901. g. ieviestās izmaiņas “Vakaru” darbībā un reprezentētos Rīgā, organizācija 1902. g. 11. janvārī sarīkoja greznu “maskaviešu” balli Rīgas Latviešu biedrības telpās. 12. janvārī notika filistru un biedru goda mielasts, atzīmējot Maskavas universitātes dibināšanas gadadienu, bet 13. janvārī kopēja filistru un aktīvo biedru pilnsapulce, kurā oficiāli atcēla līdzšinējos un pieņēma jaunos statūtus un akceptēja līdzšinējam Maskavas latviešu studentu “Vakaram” doto jaunu nosaukumu “Fraternitas Moscoviensis”. Korporācija “Fraternitas Moscoviensis” (vēlākā “Fraternitas Lettica”) šo “Vakaru” izmaiņu vēlāk sāka uzskatīt par savu dibināšanu un savu pastāvēšanu skaitīt no 1902. g. 20. oktobra.

Turpmāk biedru skaits stipri pieauga. 1905. g. Maskavas universitāte bija kļuvusi par politisko mītiņu vietu. Sakarā ar to, ka studijas kļuva neiespējamas, atkal pārtrūka saikne starp “Fr. M.” biedriem, jo izzuda kopējās studentu intereses. Sakarā ar revolūcijas nemieriem Krievijā normāls studiju darbs bija pārtraukts, tas aprāvās arī Maskavas latviešu studentiem. 1905. g. decembrī Maskavā uzliesmoja revolūcija. “Fr. M.” dzīve apstājās.

1906. g. Latvijā plosījās soda ekspedīcijas. 1906. g. uz pavasara pusi “Fr. M.” biedri sanāca atkal kopā, bet universitāte darbojās ar pārtraukumiem, studijas iznāca saraustītas, parastā darbība dezorganizēta. Ar 1907. g. “Fr. M.” pamazām centās atsākt darbību.

Maskavas latviešu studentu novadniecība “Fraternitas Moscoviensis” (1907-1914)

1907. g. Krievijā iekšpolitiskie apstākļi bija ievērojami izmainījušies - pēcrevolūcijas laikā pieauga centralizācija un “uzraudzība”. 1907. g. 11. jūlijā Krievijas tautas izglītības ministrija izdeva cirkulāru par studentu organizācijām. Vadoties no šī dokumenta pavērtajām iespējām, “Fr. M.” biedri 1907. g. rudenī iesniedza universitātes rektoram lūgumu apstiprināt latviešu studentu novadniecību, pievienojot lūgumam jaunus izstrādātus statūtus. Tajos kā novadniecības mērķi tika minēti: “1) Apvienot latviešus, kas mācās Ķeizariskā Maskavas universitātē, latviešu tautas vēstures, valodas un dzīves pētīšanai. 2) Novadniecības locekļu savstarpēja materiālās palīdzības sniegšana.” Sabiedrības “Fr. M.” biedriem izdevās panākt statūtu apstiprināšanu, lai gan ne sabiedrības, bet novadniecības veidā.

Formāli un ārēji studentiem organizēto sabiedrisko dzīvi noteica universitātes apstiprinātie novadniecības statūti, tomēr savā iekšējā dzīvē tie turējās pie “Fr. M.” 1901. g. rudenī izstrādātiem un pēc tam papildinātiem statūtiem un sava kārtības ruļļa.

1909. g. 17. jūnijā dažu Rīgas filistru sasauktajā konventā nolēma dibināt patstāvīgu “Fr. M.” filistru organizāciju Rīgā. 1909. g. 14. novembrī Rīgā sanāca filistru konvents, kas pieņēma “Fr. M.” filistru organizācijas statūtus.

Pa to laiku studentu biedrošanās Maskavā kļuva arvien grūtāka līdzekļu trūkuma dēļ. Laikā līdz 1914. gadam organizācijā notika dziļš organizācijas, ideoloģijas un spēku pārbaudījums un tālākās sūtības noskaidrošanās. 1911./12. akadēmiskajā gadā “Fr. M.” studenti pamazām sadalījās divās nometnēs - tiem, kas vēlējās “Fr. M.” pārvērst par korporāciju un tiem, kas vēlējās paturēt esošo statusu un turpināt “Vakarnieku” ideoloģiju. Cīņa notika visu akadēmisko gadu.

1912. g. 17. februārī no organizācijas izstājās 6 biedri, kas nodibināja korporāciju “Fraternitas Moscoviensis” (vēlākā “Fraternitas Lettica”). Jaunā korporācija 1912. g. martā panāca korporācijas oficiālu reģistrēšanu. Tā paņēma 1901. g. studentu sabiedrības “Fraternitas Moscoviensis” vārdu un tā arī tika oficiāli apstiprināta. Tādējādi Maskavā bija divas latviešu studentu organizācijas ar vienu un to pašu nosaukumu: studentu novadniecība “Fraternitas Moscoviensis” un studentu korporācija “Fraternitas Moscoviensis”. Tāda situācija turpinājās līdz 1914. gadam. Sabiedrībai vēlāk nācās no sava vecā nosaukuma atsacīties, jo atcelt Krievijas izglītības ministrijas akceptēto jaunās korporācijas līdzpaņemto nosaukumu nebija iespējams.

Jautājumu par “attiecību noskaidrošanu starp studentu sabiedrības “Fr. M.” filistriem un jaundibināto studentu korporāciju “Fr. M.” filistri pārrunāja 1914. g. 3. janvāra sapulcē. J. Čakste savā runā konstatēja, ka jāturpina sakari ar studentu sabiedrību “Fr. M.” Maskavā. Vairākums filistru palika ārpus jaundibinātās korporācijas. Sanāksme nolēma ar korporāciju sakaros nestāties un turpināt agrākos sakarus ar studentu pulciņu, kurš bija palicis pie agrākajiem sabiedrības “Fraternitas Moscoviensis” statūtiem un tradīcijām.

1914. g. 23. jūnijā filistra J. Čakstes dzimtas mājās “Aučos” Jelgavas tuvumā notika studentu sabiedrības “Fr. M.” studentu un filistru kopēja sapulce. To vēlāk nosauca par “reorganizācijas sapulci”. Pārrunājot organizācijas jautājumus, sapulce atzina, ka studentu sabiedrībā uzņemami tikai MU studenti un kā pasīvi biedri visi, kuri savā laikā bijuši sabiedrībā “Fr. M.” un nav no tās izslēgti. Nolēma iesniegt reģistrēšanas lūgumu Iekšlietu ministrijai pēc attiecīgiem statūtiem. Vienojās, ka jāpieņem latīņu nosaukums un ka jāturpina vecās maskavnieku tradīcijas.

1914. g. oktobrī studentu pilnsapulce pieņēma jaunus “Fr. M.” statūtus ar nosaukumu “Oriens - Austrums” un 18. oktobrī nosūtīja iekšlietu ministram lūgumu tos apstiprināt. Pirmā pasaules kara gados, tāpat kā pēc 1905. g. revolūcijas, organizācijas darbība bija ierobežota.

1915. g. sākumā “Austruma” biedri saradās Maskavā un diskutēja arī par kara un Krievijas valsts notikumiem, starptautiskās politiskās dzīves jautājumiem. Pirmā pasaules kara gados, šajā latviešu tautas “otrās atmodas” laikā, sāka veidoties Latvijas valstiskuma ideja. Par Latvijas jautājumiem bieži referēja, dedzīgi debatēja. Tika secināts, ka pienācis laiks veltīt zināmu vērību politiskiem jautājumiem. Daļa biedru piekrita uzskatam, ka Krievijas impērija būtu pārveidojama uz federatīviem pamatiem. Visus ļoti interesēja agrārais jautājums. Jautājumā par attiecībām ar latviešu sabiedrību, sabiedrisku darbību, vislielākā vērība tika pievērsta latviešu biedrību attīstībai. Austrumieši piekrita lozungam “nost no Krievijas!”, bet toreiz vēl neprognozēja, ka nākotnē nodibināsies patstāvīga Latvijas valsts.

Maskavas latviešu studentu novadniecība “Oriens” (1916. g. janvāris - maijs) un biedrība “Oriens” (1916.-1918. g.)

1915. g. decembrī, vēl nesaņēmuši apstiprināšanu no Krievijas Iekšlietu ministrijas, austrumiešu studenti Maskavā “dibināja” latviešu studentu apvienību “Oriens” pie Maskavas Universitātes. Tāda apstiprināšana bija vajadzīga, lai vēl neapstiprinātā “Oriens - Austruma” biedri varētu saņemt bēgļu pabalstu.

1915. g. 12. decembrī (25. decembrī j. st.) Maskavas Universitātes Padome un 1916. g. sākumā universitātes rektors apstiprināja pieteikto latviešu studentu novadniecību “Oriens”. 1916. g. 9. martā Krievijas Iekšlietu ministrija legalizēja biedrību “Vostok” (“Oriens”). Novadniecība “Oriens” izsludināja 14. maijā studentu biedrības “Oriens” oficiālu atklāšanu. Tomēr arī turpmāk kara gados, 1917./1918. akadēmisko gadu ieskaitot, “Austruma” dzīve bija klusa. Tas bija pēdējais “Austruma” akadēmiskais gads Krievijā. 1918. gada pavasarī notika tā pēdējā sēde Maskavā.

1918. g. novembrī situācija Rīgā bija labvēlīga neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanai. 17. novembrī izveidojās astoņu latviešu politisko partiju pārstāvju sastādīts pārstāvniecības orgāns - Latvijas Tautas padome (TP). Šajā dienā pirmajā sēdē par TP priekšsēdētāju ievēlēja austrumieti J. Čaksti. Par viņa otro biedru kļuva vēlākais austrumietis G. Zemgals, kurš piedalījās K. Ulmaņa Pagaidu valdības izveidošanā. 18. novembrī Rīgā svinīgos apstākļos tagadējā Nacionālā teātra telpās notika TP otrā sēde. To atklāja un vadīja G. Zemgals, jo J. Čakste nebija ieradies. G. Zemgals klātesošajiem paziņoja, ka Latvijas TP pārņēmusi suverēno varu. Pagaidu valdības vārdā tika pasludināta Latvijas Republikas nodibināšana.

Piecdesmit astoņi “Austruma” biedri 1918.-1920. g. piedalījās Latvijas brīvības cīņās, seši (Kārlis Brants, Aleksandrs Kociņš, Verners Tepfers, Rūdolfs Markus, Kārlis Podnieks, Visvaldis Jankavs) bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Nebija tādu toreizējo karaspēka vienību, kuru rindās nebūtu gājuši austrumieši.

1919. g. 28. septembrī svinīgajā Latvijas Augstskolas (LA; no 1923. g. 23. marta - Latvijas Universitāte - LU) atklāšanas aktā TP priekšsēdētājs J. Čakste uzsvēra krietnu tautas darbinieku sagatavošanas nozīmi un izteica cerību, ka “mūsu augstskola dos mums demokrātiski audzinātus darbiniekus, kas paliek ar tautu dzīvā sakarā”.

1919. g. 12. decembrī “Austrums” sarīkoja pirmo pilnsapulci Latvijā. Nākamajā, 20. decembra sapulcē tika publiskotas tēzes par turpmāko “Austruma” veidošanu neatkarīgā Latvijas valstī. 1920. g. maijā LA studenti izvēlēja pagaidu padomi. Tās priekšsēdētājs bija vēlākais “Austruma” biedrs J. Breikšs, ko vēlētā studentu padome 1921. g. 18. janvārī izraudzīja par savu priekšsēdētāju.

Līdz 1920. g. rudenim bija izstrādāti Latvijas apstākļiem piemēroti “Austruma” jaunie statūti. Saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas 1920. g. 16. oktobra lēmumu studentu sabiedrību “Austrums” iekļāva biedrību reģistrā, “Austruma” statūti tika publicēti 1920. g. 27. oktobrī. Pēc statūtu reģistrēšanas “Austrums” oficiāli varēja uzsākt darbību.

1920. g. 20. oktobrī notika “Austruma (Oriens)” pilnsapulce. Tā oficiāli nokārtoja organizācijas nosaukuma maiņu un vienprātīgi nolēma uzskatīt Maskavas studējošo sabiedrības “Oriens” darbību par izbeigtu un nodot visus “Oriens” aktīvus un pasīvus Studentu sabiedrībai “Austrums” pie Latvijas Augstskolas. Ar šo dienu “Austrums” bija uzsācis oficiāli organizētu darbību Latvijā. Sabiedrībā “Austrums” pārgāja 33 filistri un 14 aktīvie biedri. Pēc tam sapulce uzņēma arī jaunus biedrus. “Austrums” nolēma pieturēties pie Kr. Valdemāra paustās pārliecības, ka latviešu inteliģencei, ja tā tiešām grib izpildīt savu sūtību, arvien jāpaliek dzīvā sakarā ar tautu (princips “ar savu tautu, par savu tautu”). 1920. g. 8. decembrī “LA Studentu sabiedrības Austrums” statūti tika apstiprināti LA Organizācijas padomē (vēlāk - “LU Studentu biedrība Austrums”).

1921. g. 15. janvārī “Austrumā” nodibinājās Dāmu komiteja, kad nolēma rīkot Maskavā iecienītos Tatjanas vakarus. Dāmu komiteja kļuva par jaunu, agrāk Maskavā neredzētu, darbības sastāvdaļu.

Toreizējie aktīvie organizācijas biedri rosīgi piedalījās arī Latvijas augstskolas studentu padomes noorganizēšanā, izveidošanā un tās turpmākajā darbā. LA studentu padome ar 1921. g. uzsāka intensīvu darbību. “Austrums” bija pilsoniskā ne-korporantiskā un ne-sociālistiskā virziena ideoloģijas veidotājs un paudējs. Šim novirzienam pirmajā studentu padomē bija 16 pārstāvju no padomes 40 locekļiem. Tādējādi vairākus gadus “Austrums” bija ļoti aktīvs “ārējā darbā”, mazāk laika veltot organizācijas iekšējās dzīves izveidošanai.

Organizācijas biedru skaits ātri pieauga. 1921. g. beigās “Austrumā” bija ap 50 aktīvo biedru un pāri par 20 kandidātu. “Austrums” Latvijā darbojās daudz savādākā situācijā nekā agrāk Maskavā: 1) kopējais aktīvo skaits kļuva vairākas reizes lielāks, 2) organizācijā bija gan aktīvie biedri, gan vecbiedri, ar kuriem bija iespējama daudz ciešāka sadarbība; 3) organizācija darbojās savas tautas vidū un līdz ar to tās locekļi ikdienā bija aktīvi iesaistīti Latvijas sabiedrībā un tās notikumos.

Aktīvo biedru 1922. g. 19. marta sapulcē tika pieņemts svinīgā solījuma teksts: “Es, apakšā parakstījies, iestājoties studentu sabiedrībā Austrums par pilntiesīgu biedru, apņemos: augt un dzīvot Latvijai, turoties pie lozunga “Vīrs un vārds”, uzturēt sabiedrībā paredzēto disciplīnu, cenšoties pacelt Austruma cieņu ārpus viņa”.

Rīgas apgabaltiesa 1924. g. 2. aprīlī reģistrēja “Studentu biedrības Austrums vecbiedru palīdzības biedrības” statūtus. 1926. gadā “Austrums” sev iegādājās nekustamo īpašumu Rīgā, Ģertrūdes ielā 123, juridiski īpašums piederēja “Austruma” vecbiedru palīdzības biedrībai, īpašuma tiesības tika apstiprinātas uz pirkuma līguma pamata Rīgas - Valmieras zemesgrāmatu nodaļā 1926. g. 5. martā.

“Austrums” neatkarīgas Latvijas apstākļos no paša sākuma centās organizēt ciešākā apvienībā visas tās organizācijas, kas negāja korporāciju ceļu. 1922. g. 18. septembra sapulcē tika pieņemts lēmums par “Austruma” iestāšanos “Latvju nacionālo studentu organizāciju savienībā” (LNSOS). Tās statūtus parakstīja “Austruma”, studentu biedrību “Patria” un “Atauga” pārstāvji. Rīgas apgabaltiesa statūtus reģistrēja 1923. g. 5. decembrī. LNSOS darbību uzsāka 1924. gadā. LNSOS statūti LU Padomē tika apstiprināti 1925. g. 25. septembrī. LNSOS pastāvēja līdz 1936. gada 6. maijam.

1925. gadā “Austrums” bija izaudzis jau stipri liels, un tajā sākās diskusija par organizācijas mērķiem, darbību un savstarpēju saskaņu, pirmām kārtām iztirzājamiem jautājumiem un šo mērķu praktiskas panākšanas līdzekļiem.

Akadēmisko izglītošanos un uzstāšanos veica galvenokārt vecbiedri un kandidāti, bet aktīvo biedru vidū arvien lielāka ietekme bija apstāklim, ka pēdējo gadu lielā pieplūduma rezultātā arvien lielāku daļu no aktīvajiem studentiem sastādīja jaunākā paaudze. Korporāciju piekritēju skaits Rīgas studentu vidū strauji auga. “Austruma” popularitāte mazinājās. 1925.-1926. gadā “Austruma” iekšējā darbībā parādās nesaskaņas. Biedrībā izkristalizējās trīs novirzieni: a) daļa austrumiešu vēlējās “Austrumu” paturēt tādu, kā tas tobrīd bija izveidojies ar visām vecajām tradīcijām un sadzīves veidu, vēloties aprobežoties tikai ar valdes kompetenču paplašināšanu un dažu iekšējās dzīves noteikumu grozīšanu (lielāko daļu vecbiedri); b) citi vēlējās “Austruma” darbību mainīt, lai tas ņemtu vērā jauno vidi, kurā darbojās, piemēram, uzskatīja par vēlamu vēl arī ārējo zīmju ieviešanu (vecbiedri un aktīvo saime); c) bija arī tādi biedri, kas vēlējās organizāciju pārvērst par korporāciju un pievienoties korporāciju saimei (lielākoties daļa aktīvo studentu).

1926. g. 3. martā notika “Austruma” ārkārtējā pilnsapulce. Tajā vairāki desmiti biedru paziņoja, ka uzskata par vēlamu pārveidot “Austrumu” par korporāciju. Turpmāk vairākās ārkārtējās pilnsapulcēs, kārtējās sanāksmēs un aizkulisēs visu gadu notika asas debates starp aktīvajiem studentiem un vecbiedriem, kuri aizstāvēja “Austruma” tradicionālās vērtības. Internā tiesa 28. oktobrī 6 biedriem pasludināja spriedumu - izslēgšanu, ko paziņoja 4. novembrī. Ar viņiem turpmāk solidarizējās vēl vairāki desmiti piekritēju - gandrīz puse no aktīvo saimes, un tādējādi līdz 1926. g. beigām no “Austruma” izstājās pavisam 45 aktīvie biedri. Lielākā daļa aizgājušo nodibināja korporāciju “Fraternitas Livonica” (tā savu pastāvēšanu skaita no 1926. g. 29. oktobra), bet daži tiem tomēr nepievienojās. Tādējādi “Austruma” vēsturē divas reizes ir notikuši mēģinājumi pārvērst “Austrumu” par korporāciju, par ko liecina divi nolūzuši zari “Austruma” ozola simbolā. Daļa no aizgājušo tobrīd uzstādītām prasībām un ierosinājumiem vēlāk tika pieņemtas un ieviestas “Austruma” dzīvē.

Pēc krīzes “Austruma” dzīvē iestājās jauns konstruktīva darba posms. Šinī laikā “Austruma” saime pārcēlās savā namā Rīgā, Ģertrūdes ielā 123. Pārbūvētās telpas iesvētīja 1926. g. 5. decembrī. Aktīvo biedru skaits uz 1927. g. sākumu bija 60 cilvēki, vecbiedru pulkā bija 54 cilvēki. Tālākā gaitā “Austrums” atkal turpināja augt un aktīvi darboties. Notikums tomēr piespieda “Austrumu” veidot stingrāku organizāciju un pievērst lielāku uzmanību kandidātu audzināšanai. Tālākā gaitā pieņēma simboliku: karogu, cepures un nozīmes.

1927. g. 14. martā nomira “Austruma” dibinātājs, vecbiedrs un Latvijas Valsts prezidents J. Čakste. Viņš jaunajiem draugiem vairākkārt bija teicis: “Mācieties un krājiet zinības, tā ir manta, ko jums neviens nevar atņemt. Negaidiet nekā no citiem, ko paši darīsit, tas paliks jūsu”. J. Čaksti apbedīja Meža kapos Rīgā. Viņa kapa vieta ilgus gadus bija latviešu tautas pateicības un patriotisku demonstrāciju un iekšējas pretestības totalitāriem režīmiem izpausmes vieta. Arī nākamais Latvijas Valsts prezidents bija austrumietis - G. Zemgals (1927.-1930. g.). 1928. g. 6. februāra sapulcē paziņoja par J. Čakstes fonda stipendijas nodibināšanu.

1933. gadā lielākais notikums bija “Austruma” 50. gadadienas jubilejas svinības (29.-31. oktobrī). Tās noritēja ļoti pozitīvā gaisotnē, jo “Austrums” bija atkopies no šķelšanās laikiem, bija ieguvis savu māju, sakārtojis savu iekšējo darbību un “Austruma” saime bija kupli augusi. Universitātes rektors J. Auškāps savā runā apliecināja, ka “Austruma” dibinātāji nav bijuši tikai sapņotāji, bet arī liela darba darītāji, jo “Austrums” piedzīvojis pārdrošāko sapņu piepildīšanos: “Austruma” dibinātāji bija neatkarīgās Latvijas dibinātāju pirmajās rindās un stājās brīvās Latvijas priekšgalā. Sarīkojumā ieradās vecākās igauņu studentu biedrības “Eesti Üliõpilaste Selts” (EÜS) pārstāvji, tikšanās lika pamatus sadarbības līgumam, ko noslēdza Tartu (Igaunijā) 1937. g. 11. aprīlī (“Austruma” vārdā līgumu parakstīja bijušais Valsts prezidents G. Zemgals).

K. Ulmaņa autoritārā režīma gados Latvijas Universitātes vadības attieksme pret “Austrumu” nebija tik labvēlīga kā agrāk. Arī paši austrumieši nebija sajūsmā par autoritāro režīmu, jo bija audzināti kā demokrātiskas parlamentāras iekārtas piekritēji un paši bija piedalījušies tās veidošanā. Tomēr laikā līdz 1940. g. vasarai “Austruma” darbība kā iekšējā dzīvē, tā arī “uz āru” sekmīgi turpinājās ar jauniem ierosinājumiem un panākumiem. Kad 1935. g. 14. septembrī Rīgā, Meža kapos tika atklāts tēlnieka Kārļa Jansona veidotais piemineklis pirmajam Latvijas Valsts prezidentam, “Austruma” dibinātājam vb. Jānim Čakstem, “Austrums” nostājās goda sardzē. “Austruma” aktīvo saime piedalījās arī Brīvības pieminekļa atklāšanā Rīgā, 1935. g. 18. novembrī.

Papildus referātiem, darba sēdēm, gada svētkiem un citām formālām darbībām “Austruma” sadzīve bija daudzpusīga un intensīva. Notika literārie un sabiedriskie vakari, karnevāli, sporta pasākumi. Jauniešiem un saviešiem piešķīra vecbiedru Jāņa Čakstes un Alfrēda Strausmaņa vārdos nosauktas stipendijas.

“Austrumam” bija ļoti aktīva un pat vadoša loma sarunās par jaunas studentu organizāciju savienības dibināšanu. 1935. g. 24. maijā “Austruma” telpās deviņas studentu biedrības un vienotnes, pieņemot Vienības apzīmējumu (“Austrums”, “Ziemelis”, “Atauga”, “Ziemeļniece”, “Līdums”, “Latviete”, “Ausma”, “Dzimtene”, “Kāvi”), nodibināja “LU Studentu biedrību vienību savienību” (īsāk - Vienību savienība, VS), parakstot VS statūtus un vienību iekšējās dzīves vienveidošanas principus. Vienības pieņēma kopēju simboliku, cepuri, nozīmītes formātu. VS Statūti tika apstiprināti LU Padomes 1935. g. 9. oktobra sēdē. VS akadēmisko vienību vecbiedru biedrības apvienojās VS “Vecbiedru biedrību savienībā”, tās valdes rīkotajos pasākumos aktīvi piedalījās arī “Austruma” vecbiedri.

1935. g. 9. oktobrī, mainot statūtus LU Padomē, “Austrums” pieņēma nosaukumu “Studentu biedrība Vienība Austrums”. LU Padome 1935. g. 9. oktobrī apstiprināja arī “Austruma” jaunu cepuri ar ķiršsarkanu apmali un krēmkrāsas virsmu. 1935. g. 3. decembrī ievēlēja pirmo VS oficiālo valdi, kuru vadīja vecākais E. Roze (“Austrums”). Savienības svinīgā atklāšana notika 1936. g. 26. janvārī ar gājienu uz Brāļu kapiem un svinīgu aktu Amatnieku biedrības zālē. E. Roze atklāja sanāksmi ar uzrunu, kurā iztirzāja savienības mērķus un darbības principus:

Ikvienu brīdi būt gataviem sargāt savas valsts brīvību un kultūru.

Vienību Savienība pārņēma vienotņu praktizēto “Augsto svētku” tradīciju. Šajos svētkos vienībnieki ar savu izdomu, līdzekļiem un fizisko spēku veica kādu sabiedrībai derīgu darbu katru gadu citā novadā, uzsverot, ka studenti nav zaudējuši saikni ar tautu. VS tos nosauca par Darba svētkiem, un 1936.-1940. g. rīkoja reizi gadā.

“Austrumam” bija jāizjūt tā negatīvā ietekme, ka 20. gs. 30. gadu otrajā pusē augstskolas pārvaldē noteicošais vārds piederēja studentu korporāciju pārstāvjiem. Ar universitātes lēmumu aizliedza 1936. g. 26. janvārī noturēt VS atklāšanas aktu Universitātes jaunajā aulā (tag. LU Lielā aula). Dažkārt “Austrums” kopā ar draudzīgām studentu vienībām arī protestēja līdzīgos gadījumos. 1940. g. februārī “Austrums” prezidēja VS, “Austruma” mītnē notika svinīgs pasākums, kurā VS sastāvā uzņēma studentu biedrību “Ritums”, 18. maijā Lielaucē notika kārtējie VS Darba svētki. Darba svētku tradīcija izbeidzās ar VS slēgšanu 1940. gadā. Darba svētku ideja turpinājās trimdā Rietumvalstīs un ir arī atjaunojusies šodienas Latvijā.

PSRS karaspēks pilnībā okupēja Latviju 1940. g. 17. jūnijā. Ar šo dienu sākās neatkarīgās Latvijas valsts struktūras nojaukšana, kas tika pabeigta dažu mēnešu laikā. 1940. g. augusta sākumā A. Kurmis pabeidza rakstīt “Austruma” vēstures grāmatu, un to vēl paspēja izdot.

Padomju okupācijas apstākļos 1940. g. jūlijā pirmais demokrātisko latviešu darbinieku mēģinājums atjaunot demokrātisku iekārtu Latvijā, izmantojot izsludinātās Tautas Saeimas vēlēšanas, bija Demokrātisko latviešu vēlētāju bloka izveidošana. Tomēr jau pēc dažām dienām bloka kandidātu sarakstu aizliedza. Blokā darbojās austrumieši LU profesors K. Čakste, senators M. Čakste, advokāts J. Breikšs. Vēlāk grupai pievienojās austrumieši - agrākais tieslietu ministrs V. Holcmanis un R. Kronbergs.

Padomju marionešu valdība 1940. g. 13. jūlijā slēdza 68 studentu korporācijas, biedrības, kā arī to filistru un vecbiedru organizācijas. 1940. g. 28. augustā LU rektors izdeva pavēli par visu studentu organizāciju likvidāciju līdz 8. septembrim. 1940. g. vasaras nogalē “Austrumu” slēdza. Ar LPSR iekšlietu tautas komisāra 1940. g. 17. septembra lēmumu tika slēgta “Austruma” vecbiedru palīdzības biedrība. Tā pabeidza likvidāciju 1941. g. 14. janvārī. “Austruma” nekustamo īpašumu (divas divstāvu koka mājas) Ģertrūdes ielā 123 padomju iestāde pārņēma 1940. g. 31. oktobrī. “Austruma” legālā darbība tika pārtraukta, iestājās “Austruma” darbības pagrīdes periods. Okupācijas laikā austrumieši slepus satikās Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā. Daudzi pazaudēja darbu jau drīz pēc padomju varas nodibināšanās un atradās bezizejas stāvoklī. Citi austrumieši organizēja viņiem izdzīvošanas pabalstu. Daži austrumieši jau pazuda “bez vēsts” pirms 1941. g. 14. jūnija. Šajā dienā padomju valsts drošības iestādes aizveda uz Sibīriju 29 austrumiešus, no viņiem tikai 4 izdevās izsūtījumu pārdzīvot.

1941. g. jūnijā, sākoties Vācijas un PSRS karam, padomju okupāciju Latvijas teritorijā nomainīja vācu okupācija. Padomju okupācijas laikā slēgto studentu organizāciju nelegālais stāvoklis nemainījās arī vācu okupācijas laikā. Oficiāli vācu okupācijas vara neatļāva akadēmisko mūža organizāciju darbības atjaunošanu Latvijā, taču nelika šķēršļus to pusoficiālai darbībai. Vācu okupācijas laikā ēkas Rīgā, Ģertrūdes ielā 123 tika izīrētas privātpersonām un Latvijas Piensaimnieku centrālajai savienībai, nodotas universitātei 1942. g. 14. janvārī. “Vācu laikā” austrumieši sāka darboties plašāk nekā padomju okupācijas periodā, lai gan turpināja būt nelegāla organizācija. Regulāras slepenas sanāksmes notika Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā, tika uzņemti jauni biedri, atzīmēti gadasvētki, darbību vadīja slepena austrumiešu padome prof. K. Čakstes vadībā. Viņa vadībā tika izveidots arī palīdzības tīkls aizvesto austrumiešu ģimenēm.

Bija patrioti, kuri saskatīja politisku tuvredzību kaut īslaicīgā sadarbībā ar jebkuru no svešajām varām. Viņi pretojās abiem totalitārajiem režīmiem, pauda nesamierināmību ar tām gan morāli, gan politiski. K. Čakste arī vācu okupācijas sākuma posmā uzsāka aktīvu darbību politiskā pretestības kustībā kopā ar grupu austrumiešu (L. Siliņu, S. Silarāju, R. Dzirni, J. Stabulnieku, J. Straubergu u. c. - kopumā vairāk nekā 20 cilvēkiem), kuri bija uzsākuši pagrīdes darbību jau padomju okupācijas “Baigajā gadā”. No šīs grupas turpmāk izveidojās nozīmīga pretestības kustība - Latvijas Centrālā Padome (LCP). Darbība LCP bija nozīmīgākais nacionāli patriotiskais daudzu “Austruma” biedru ieguldījums Otrā pasaules kara gados un nozīmīgs laikmets “Austruma” vēsturē.

PRETESTĪBAS KUSTĪBA. LATVIJAS CENTRĀLĀ PADOME

Nopietna pretestības organizēšanās un darbība sākās 1941. g. beigās, kad bija skaidrs, ka vācu “atbrīvotāji” ir pārvērtušies okupantos ar naidīgu nostāju pret Latvijas valsts atjaunošanu. Ap K. Čaksti pulcējās vairāku agrāko Latvijas demokrātisko partiju politiķi un studenti, daudzi no kuriem bija viņa draugi austrumieši. Šīs kustības centrālā doma bija - uz pēdējās demokrātiski ievēlētās Saeimas pamatiem atjaunot Latvijas valsts neatkarību un demokrātisku, parlamentāru valsts iekārtu. K. Čakstes vadītajā pretestības kustībā piedalījās liels skaits austrumiešu, arī tāpēc, ka vienas organizācijas pārstāvji varēja viens uz otru paļauties riskantajā pagrīdes darbā. Tāpēc “Austrums” kļuva par “LCP aktīvistu kalvi”.

Patriotu grupas pirmā atklātā darbība izpaudās 1942. g. 27. aprīlī, kad austrumietis Leonīds Siliņš iesniedza dokumentētu protestu vācu kontrolētās Latviešu Pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirektoram Oskaram Dankeram par nehumānu apiešanos ar latviešu darbaspēku Vācijā.

1943. g. 22. jūlijā L. Siliņš devās jūras braucienā ar laivu “Kaija” un pēc vairākām dienām sasniedza Gotlandi. Stokholmā viņš kontaktējās ar bijušo sūtni Zviedrijā V. Salno, kuram nodeva dokumentētas liecības par Staļina un Hitlera režīmu rīcību Latvijā. Informāciju V. Salnais nosūtīja LR sūtnim Lielbritānijā K. Zariņam un sūtnim ASV A. Bīlmanim, kuri savukārt to nodeva tālāk attiecīgi Lielbritānijas un ASV valdībām. Tādējādi radās iespēja pirmo reizi iepazīstināt Rietumu pasauli ar informāciju par padomju un vācu okupācijas varu latviešu tautai kaitīgo darbību, un bija nodibināti tieši sakari starp V. Salno un pretestības kustību. Arī turpmāk Latvijas sūtņi Rietumvalstīs izmantoja un nodeva Rietumvalstu valdībām LCP piesūtīto informāciju, kā arī izmantoja savos protestos pie rezidences valstu valdībām par abu okupācijas varu noziegumiem pret Latvijas valsti un tautu. Latvijas diplomātiem ārzemēs bija svarīgi pierādīt to starptautiski svarīgo faktu, ka Latvijā pastāv pret abām okupācijas varām vērsta pretošanās kustība.

1943. g. 13. augustā pagrīdes apstākļos tika nodibināta Latvijas Centrālā Padome, kura bija iecerēta kā 1931. g. ievēlētās pirmskara laika pēdējās - 4. Saeimas idejiskā pēctece, jo tajā bija pārstāvētas 4 politiskās partijas, kurām parlamentā bija kopumā 49 balsis no 100 (tāpēc LCP dibinātāji uzskatīja, ka ir tiesīgi pārstāvēt Latvijas tautas vairākumu): Zemnieku Savienība (ZS), Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partija (LKZKP) un “Demokrātiskais centrs” (DC). Šajā sanāksmē par LCP priekšsēdi ievēlēja austrumieti prof. K. Čaksti. Viņš bija viens no tiem, kuri LCP vadībā veica galveno praktisko organizatorisko darbību.

LCP organizācija tika veidota pēc valdības principa ar vadības kabinetu un 7 komisijām: Militāro, Ārlietu, Juridisko, Informācijas, Saimniecisko lietu, Līdzekļu vākšanas, Sakaru uzturēšanas. Austrumiešu aktīvistu grupa iesaistījās LCP darbā visos līmeņos.

Pārējie aktīvie LCP dalībnieki bija kurjeri, slēptuvju vietu saimnieki, uzticības vīri, vēlāk radio signālisti un citi LCP lēmumu tiešie izpildītāji - “operatīvie” darbinieki. Kā LCP regulāri atbalstītāji un daļēji darbinieki bija vairāk nekā 40 austrumieši. Daudzus no viņiem vēlāk arestēja vācu vai padomju represīvās iestādes, savukārt daļa no represētajiem gāja bojā abu okupācijas varu koncentrācijas nometnēs.

LCP 1943. g. augustā sastādīja “Latvijas tautas deklarāciju sabiedroto nācijām”. LCP Informācijas komisija sagatavoja LCP Politisko platformu, kas Latvijas iedzīvotājiem un ārvalstu valdībām sniedza LCP uzskatus par Latvijas stāvokli un latviešu tautas toreizējiem uzdevumiem. Memorands pasvītroja: “Latviešu tauta noraida katru atkarību no Vācijas un PSRS. Latvijas republikai kas, kā valsts un starptautiski tiesiski turpina pastāvēt, jāatgūst arī faktiski pilna neatkarība. Latviešu tautas politiskā līnija jādibina uz neatkarības un demokrātijas principiem bez agrākās demokrātijas trūkumiem un kļūdām.”

1944. g. 17. martā LCP izstrādāja vēl vienu ļoti svarīgu dokumentu - Manifestu par Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanas nepieciešamību. Memorandu sagatavoja F. Cielēns ar A. Teikmaņa un austrumieša V. Eiches palīdzību. Memorandu parakstīja 19 austrumieši. Memoranda parakstu vākšana bija visgrūtākais uzdevums, tur lielu lomu spēlēja austrumietis Ž. Epners. Riskējot ar dzīvību, zem dokumenta tika savākti 188 pazīstamu Latvijas sabiedrisko darbinieku paraksti, kuri prasīja Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu un protestēja kā pret vācu, tā arī pret otrreizēju padomju okupāciju. Manifestu mēģināja iesniegt Latviešu Leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim O. Bangerskim, kas to nepieņēma. 1944. g. 29. februārī L. Siliņš ar laivu aizveda Deklarāciju ar parakstiem un arī tās fotofilmu uz Zviedriju. Deklarācijas teksts tika darīts zināms Lielbritānijas un ASV valdībām.

1944. g. februārī LCP uzdevumā L. Siliņš devās uz Zviedriju lūgt atbalstīt 20 000 politiski apdraudēto personu un viņu ģimeņu pārcelšanos uz Gotlandi, ja Sarkanā armija draudēs okupēt Latviju. L. Siliņš uzdevumu izpildīja, no Zviedrijas valdības pārstāvjiem iegūstot mutisku piekrišanu bēgļu evakuācijai. Šī neoficiālā piekrišana lika pamatus vēlākajam bēgļu laivu “tiltam” uz Zviedriju, ar kuru pārbrauca 4559 Latvijas pilsoņi, no kuriem 2541 ar LCP organizētām laivām.

1944. g. aprīlī - maijā vācu SD arestēja pretestības kustības locekļus Igaunijā un Lietuvā, 1944. g. 27. aprīlī apcietināja Ž. Epneru Rīgā, 29. aprīlī - K.Čaksti un uz kādu laiku arī M. Čaksti. 23. maijā apcietināja J. A. Atvaru, viņu vēlāk spīdzināja un noslepkavoja. Pēc K. Čakstes arestēšanas par LCP priekšsēdi ievēlēja B. Kalniņu, bet savukārt pēc viņa arestēšanas - austrumieti ģen. V. Tepferu. Aizbraucot no Latvijas, pēdējais Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš 1944. g. 8. septembrī parakstīja “Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu”, aicinādams par Ministru prezidentu K. Čaksti; pēc prof. K. Čakstes nāves par Ministru prezidentu tika aicināts senators M. Čakste. Reāli ne viens, ne otrs amatā nepaspēja stāties un valdību nesastādīja. Neskatoties uz LCP locekļu apcietināšanām, LCP darbība netika pārtraukta. Tomēr spēki bija nevienādi, jo abas naidīgās varas sevišķi latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus apkaroja īpaši nežēlīgi.

Kopš 1944. g. rudens LCP tālākā darbība risinājās galvenokārt Kurzemē un emigrācijā, ārzemēs organizācija sadalījās divās daļās - Zviedrijas un Vācijas LCP, kas darbojās zināmā mērā neatkarīgi viena no otras līdz 20. gs. 50. gadu sākumam, kad izbeidza savu darbību. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas LCP locekļi darbojās 1945. g. Ventspilī un Rīgā. 1945. g. rudenī no Zviedrijas atbrauca LCP darbinieku grupa un tam sekoja LCP aktīvistu un viņu atbalstītāju masveida aresti. Laikā no 1946. līdz 1951. gadam tika izdarīti neveiksmīgi mēģinājumi “atjaunot LCP darbību Latvijā pēc tās faktiskās sagrāves, kad gan no Zviedrijas atbraukušie, gan Latvijā brīvībā palikušie organizācijas aktīvisti pilnībā nonāca padomju represīvo orgānu kontrolē”, “kādu laiku izmantoti spēlē pret Rietumvalstu izlūkdienestiem, bet pēc tam viņus citu pēc cita atkarībā no operatīvās situācijas arestēja”. Pēc Otrā pasaules kara beigām Kurzemē palikušos LCP biedrus, t. sk. vairākus austrumiešus (A. Arnīti, R. Ķīsi, F. Zilberu, M. Robu u. c.), kuri neveiksmīgi centās turpināt kontaktus (arī ar slepenu radiosakaru palīdzību) ar LCP darbiniekiem Zviedrijā un uzturēt “laivu tiltu” starp Kurzemi un Zviedriju, represēja padomju drošības iestādes.

Padomju frontei tuvojoties, Latviju atstāja apmēram 130 austrumieši. Lielākā daļa devās uz Vāciju, Čehoslovākiju un Austriju ar ģimenēm, un Vācijā arī nonāca leģionā un citās vācu armijas daļās iesauktie. Uz Zviedriju ar LCP laivām devās apmēram 30 austrumieši ar ģimenēm. Latvijā palika tie, kas nevēlējās atstāt dzimto zemi, gan citi, kas dažādu iemeslu dēļ nespēja aizbraukt. Arī Kurzemes cietoksnī palika gan civilisti, gan leģionāri, daudzus no kuriem aizveda uz Sibīriju kā gūstekņus vai jaunam režīmam neuzticamus elementus. 1945. gadā “Austruma” darbība pārcēlās vispirms uz Zviedriju, bet Latvijā turpinājās pagrīdes apstākļos.

“Austrums” trimdā sāka darboties jau 1945. gadā vispirms Zviedrijā. “Austrums” atkal darbojās svešā vidē ārpus Latvijas, trimdas laiki tā darbībā zināmā mērā līdzinājās vairāk Maskavas laikiem nekā darbībai Latvijas pirmajā neatkarības periodā. Sakarā ar pēckara emigrāciju no Vācijas (sākotnēji politisko bēgļu nometnēs Rietumvācijā patvērumu atrada ap 100 austrumiešu) vēlāk austrumieši izklīda pa pasauli, un kopas nodibinājās arī ASV, Kanādā un Austrālijā, dažu draugu liela neformāla kopa bija arī VFR. Katra kopa pastāvēja kā atsevišķa vienība ar savu vēlēto valdi, kas vadīja kopas dzīvi pēc vecajiem “Austruma” principiem, uzturēja sakarus ar citām kopām un uzņēma savās kopās jaunus biedrus. Vienkopus kādās pilsētās vai apvidos dzīvojošie austrumieši nereti darbojās vietējās austrumiešu saimēs. Tādas nodibinājās Stokholmā, Toronto, Melburnā, Bostonā, Klīvlendā, Takomā, Koloradospringsā, Kalamazū, Detroitā. Vairākkārt (1953. un 1962. g.) iznāca “Austruma” vēstures izdevumi, kā arī “Biogrāfiju krājums” un “Audzināšanas rakstu krājums” (abi - 1967. g.), tika izgatavots un 1978. g. 28. oktobrī Bostonā iesvētīts jauns “Austruma” karogs. Līdzšinējās studentu biedrības Vienības apzīmējuma vietā organizācija trimdā pieņēma nosaukumu “Akadēmiskā vienība Austrums”, jo trimdas apstākļos tā sastāvēja galvenokārt no vecbiedriem, aktīvie studenti bija mazākums. Nosaukumu pieņēma kopā ar trimdas laika statūtiem, kas tika pieņemti vispārējā nobalsošanā visās “Austruma” kopās 1966. gadā, un kas stājās spēkā 1966. g. 31. oktobrī.

“Austrumam” aktīvi darbojoties, uzņēma jaunus biedrus un no sākotnējā 130 draugu skaita 1945. gadā tas dubultojās līdz apmēram 250 draugiem 1973. gadā. Tas pierādīja vienības aktīvu darbību trimdas apstākļos.

“Austruma” mērķi trimdā bija: 1) turpināt darbību, lai Latvijas neatkarības ideju uzturētu dzīvu; 2) palēnināt asimilācijas procesu, lai paaudzei, kas dzimst un dzīvo ārpus Latvijas, uzturētu latvisko identitāti - valodu, tradīcijas, vēsturi, kultūru; 3) piesaistīt jauno paaudzi un nodot tālāk “Austruma” principus līdz laikam, kad Latvija būs atkal brīva; 4) atbalstīt trimdas latviešu sabiedrību.

Zviedrijas “Austruma” kopa 1951. gadā sāka izdot internu žurnālu “Atceries Austrumu”, kas tika piesūtīts visiem austrumiešiem visās trimdas mītnes zemēs. Biļetena rakstu vācējs, sakārtotājs un izdevējs bija A. Kurmis, līdz 1965. gadam iznāca 22 numuri. Tādējādi Zviedrijas kopa, izdodama žurnālu, faktiski bija “Austruma” prezidējošā kopa līdz 1965. gadam. Zviedrijas kopa 1973. gadā izdeva A. Kurmja sarakstītās un 1940. g. publicētās “Austruma” vēstures grāmatas atkārtotu izdevumu. Zviedrijas austrumieši kopā ar citām trimdā nonākušajām pirmskara “Latvijas Vienību savienības” organizācijām turpināja Darba svētku tradīciju.

Pirmo uzdevumu austrumieši paveica jau 1951. gada augustā, kad bez oficiāliem lēmumiem un statūtiem sāka darboties “Austruma Palīdzības Fonds”, kur turpmāk ieguldīja daļu no draugu ASV un Kanādā gada maksām. Sākumā palīdzība tika sniegta galvenokārt austrumiešiem un viņu atraitnēm Vācijā. Palīdzības fonds kļuva par pirmo pamatu kopīgam darbam.

ASV kopas pilntiesīga valde tika nodibināta 1952. g. 16. martā ar M. Celmu kā pirmo vecāko. Pretēji situācijai Zviedrijā, kur lielākā daļa austrumiešu dzīvoja Stokholmā vai tās apkārtnē, ASV austrumieši dzīvoja ļoti izkaisīti pa visu valsti, tādēļ kopas valde ar draugiem varēja sazināties tikai ar apkārtrakstiem.

Pirmā organizētā austrumiešu sanāksme ASV notika 1952. g. 1. novembrī Grīnvičā, Konektikutas pavalstī. Pirmie lielie kopējie gadasvētki notika 1953. g. 31. oktobrī Vašingtonā. Tos palīdzēja organizēt Latvijas pilnvarotais lietvedis ASV, “Austruma” vb. J. Feldmanis, bet pirms pašas jubilejas viņš nomira. Gadasvētki tomēr notika, un tajos satikās liela daļa no brīvās Latvijas laika austrumiešu saimes.

Vēlāk nodibinājās austrumiešu saimes Bostonā, Ņujorkā, Klīvlandē, Kolorādospringsā, Vašingtonā, Mičiganā, Takomā, kas rotācijas kārtībā uzņēmās kopas vadību uz vienu gadu, rīkoja jubilejas svētkus un kurās uzņēma jaunos studentus. Laika gaitā ASV kopa pieauga līdz apmēram 80 draugiem. ASV kopas iekšējās dzīves noteikumi tika pieņemti un izsludināti apkārtrakstā 1960. g. 15. jūnijā, laboti un papildināti 1963. g. aprīlī. Takomas saime, vb. P. Pūpola vadībā, 1969. gadā pārņēma no Zviedrijas kopas “Austruma” kopējo saziņas izdevumu, nosaucot to “Austruma Vēstis”. Vēlāk šī žurnāla izdošana pārgāja uz Bostonas saimi (redaktors vb. J. Tomass). Pēc ASV kopas iniciatīvas latviešu brāļu kapos “Rota” Katskiļos (Ņujorkas pavalstī) 1985. g. 6. oktobrī tika uzstādīta piemiņas plāksne visiem austrumiešiem, kas bija gājuši bojā cīņā par tēviju Pirmā un Otrā pasaules kara gados, Brīvības cīņās un Pretošanās kustībā.

Kanādas “Austruma” kopa bija ļoti aktīva, gadu gaitā uzņemot 80 jaunus draugus, tā rosīgi piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē un to atbalstīja ar finansēm un darbu. Pēc izdevuma “Austruma Vēstis” 14. numura iznākšanas ASV (1978. g.) Kanādas kopa pārņēma biļetena izdošanu (laikā līdz 1993. g. augustam Kanādā iznāca vēl 6 numuri; redaktori J. Zommers un vēlāk H. Vilks). Kanādas un ASV kopām sadarbojoties, ik pa pieciem gadiem notika lielie gadasvētki (1958. g. Toronto, 1963. g. Klīvlandē, 1968. g. Bostonā, 1973. g. Toronto, 1978. g. Bostonā, 1983. g. Toronto, 1988. g. Bostonā). Katrā no šiem lielajiem gadasvētkiem “Austrums” pārrunāja ne tikai savu darbību, bet arī atbalstīja trimdas sabiedrību. Vienības 90 gadu jubilejā (1973. g. darījumu sapulcē Toronto) nodibināja “Austruma fondu”, kas deva finansiālu pabalstu trimdas sabiedrības pasākumiem, kā Latvijas Studiju Centram Rietummičiganas universitātē, Minsteres Latviešu ģimnāzijai, Latviešu centriem Toronto un Melburnā, kā arī deva stipendijas latviešu studentiem un ne tikai austrumiešiem. Fonda statūtus pieņēma 1977. gadā.

“Austruma” Kanādas kopa tika arī oficiāli reģistrēta kā bezpeļņas organizācija Ontario provincē (Kanādā) 1978. g. 10. aprīlī. Reģistrēšanas pieprasījums tika iesniegts 1978. g. 15. martā kopā ar oficiāli formulētiem organizācijas mērķiem.

“Austrums” un igauņu studentu biedrība “Eesti Üliõpilaste Selts” trimdā turpināja uzturēt jau Latvijas pirmajā neatkarības periodā izkoptās draudzības saites un vasarās regulāri tikās volejbola spēlēs, kā arī sadarbojās kopējos projektos.

Austrālija. “Austruma” kopu nodibināja 1953. g. Melburnā. Šeit, tāpat kā Bostonā un Toronto, austrumieši varēja attīstīt aktīvu darbību, jo vairums dzīvoja vienā pilsētā un tās apkārtnē - Melburnā, Viktorijas pavalstī. Melburnas austrumieši darbojās aktīvi “Austruma” un latviešu sabiedrības vidē. Vairākus gadus Austrālijas kopai bija atsevišķa māja (Kew), kuru “Austrumam” nodeva tās lietošanai “Austruma” goda biedrs Kārlis Līdums. Arī Austrālijas kopā uzņēma jauniešus, noturēja literāros vakarus, gadasvētkus, izbraukumus zaļumos. “Austruma” kopa aktīvi darbojās Vienību savienībā un tās rīkotos darba svētkos. Akadēmisko Vienību savienība arī piedalījās Latvijas Universitātes gadasvētkos un rotācijas kārtībā ar korporācijām bija atbildīga par to rīkošanu. Pamazām tomēr darbība apsīka. Pēdējais studējošais jaunietis (V. P. Karnups) tika uzņemts 1973. gadā. Drīz pēc tam (1975. gadā) „Austruma” kopa zaudēja savu mītni. Uzkrātie bibliotēkas fondi un citi arhīvu dokumenti tika sadalīti starp draugiem saglabāšanai un tā arī pazuda no redzesloka. Tomēr Melburnas austrumieši turpināja tikties mājas kārtībā līdz 2004. gada Jāņiem, kad „Austruma” Austrālijas kopa formāli beidza savu darbību un austrumieši Austrālijā kļuva par vientuļiem biedriem „Austruma” pasaules saimē. Palika tikai kontaktpersona ar “Austrumu” Latvijā.

Iekšējā darbībā bija svarīgi radīt vidi, kur jaunā studentu paaudze varētu uzturēt un uzlabot latviešu valodu, tradīcijas, atrast draugus un ceļu uz kopējo trimdas sabiedrību. “Austrums” visās valstīs, kur tas darbojās, lielu daļu savas enerģijas veltīja sabiedriskam darbam. Sabiedrībā “Austrums” piedalījās, atbalstot latviešu skolas, skautus, jaunatnes darbību, studentus ar stipendijām un vispār pozitīvi veicinot trimdas sabiedrības darbu. Šim nolūkam tika dibināti vairāki fondi ar pašu austrumiešu ziedojumiem. Austrumieši bija aktīvi sabiedrības locekļi un ar priekšzīmi iesaistīja pasākumos organizācijas jauno paaudzi. Šī darbība jau īsumā minēta katras kopas aprakstā. Zināmā veidā šis “Austruma” posms savā idejiskā un praktiskā darbā vairāk līdzinājās Maskavas laikmetam. Abi posmi noritēja ārpus Latvijas tautas kodola. Abi posmi parāda, cik pozitīvi “Austrums” ir darbojies latviešu sabiedrībā.

No 1945. g. līdz 1989. g. austrumieši Latvijā turpināja satikties neformāli, pagrīdes apstākļos, viens otram izpalīdzot, tā turpinot “Austrumā” noslēgto mūža draudzību. Latvijā palikušos vēl divas reizes skāra aizvešana uz Sibīriju un tātad lielākā rūpe visiem bija pārdzīvot šo briesmīgo laikmetu. Tomēr sazināšanās un izpalīdzība draugu starpā turpinājās un vēlākos gados attīstījās. Kad 50. gadu otrajā pusē sāka atgriezties uz Sibīriju izsūtītie, viņi arī pievienojās austrumiešiem, kad tika svinētas dzimšanas dienas un kad kādu izvadīja pēdējā gaitā.

Viena šāda regulāra tikšanās vieta bija čellista Ē. Berzinska koncertos un pēc tiem rīkotajos tējas vakaros. Otra sanākšanas vieta bija vb. A. Rogaļa mājā Rīgā, Ausmas ielā 2. Trešā satikšanās vieta bija vb. V. Šīrona lauku mājās “Suitiņi” Ādažu tuvumā. Šajā vientuļajā mājā tālu no kaimiņiem austrumieši 60. gados sanāca vasaras laikā kuplā skaitā, pat pulcējot ap 40 dalībnieku „ģimenes” kārtībā. Tomēr līdz 80. gadu vidum bija palikuši vairs tikai 15 draugi. Lai arī sanāksmēs tika runāts par Latvijas stāvokļa iespējamām izmaiņām, kontaktiem ar austrumiešiem ārzemēs, doma par “Austruma” darbības atjaunošanu vai kādu jaunu biedru uzņemšanu palika neīstenota.

Trimdas pirmajās desmitgadēs un Aukstā kara laikā trimdā esošo austrumiešu kontakti ar Latvijā palikušajiem draugiem bija tikai individuāli un ļoti ierobežoti. Ilgi pirms “trešās atmodas” laikmeta vairāki trimdas austrumieši uzskatīja, ka sakari ar tautu Latvijā ir svarīgi, lai dotu okupētās Latvijas inteliģencei iespēju redzēt un apjaust rietumpasaules gaisotni bez politiskiem filtriem. Impulsu tiešam darbam deva Pasaules izstāde Monreālā 1967. gadā. Tur Padomju Savienības paviljonā bija Latvijas nodaļa un latviešu darbinieki. Austrumietis G. Liepiņš un citi vidējās paaudzes pārstāvji uzņēma kontaktus ar šiem latviešiem.

Tiešāki sakari ar draugiem Latvijā aizsākās 20. gs. 80. gados. Sākās aktīvu kontaktu meklēšana, kas, gadiem ejot un apstākļiem mainoties, izvērtās plašumā, piesaistot daudzus jaunās un vidējās paaudzes trimdiniekus, kaut arī daudzi latviešu sabiedrībā bija noskaņoti pret šiem kontaktiem. Vb. G. Liepiņš bija šīs kustības aktīvākais darbinieks. Vb. G. Liepiņš un vb. R. Freimuts bija divi no 8 “Dardedzes” dibinātājiem, darbojās tās valdē un padomē. Šī organizācija 1978. g. 7. aprīlī tika oficiāli reģistrēta kā bezpeļņas organizācija Ontario provincē. Pirmais un galvenais no desmit “Dardedzes” oficiāli deklarētiem mērķiem bija “rosināt, atbalstīt, aizsargāt un uzturēt latviešu valodu, tautisko mantojumu un kultūru”. “Dardedze” rīkoja Latvijas filmu izrādes, dzimtenes dzejnieku un rakstnieku viesošanos Kanādā un ASV. Trimdas sabiedrībā tas radīja divu domu nogrupējumus. Bija “sakarnieki”, kas aktīvi veidoja kontaktus ar Latviju, un “stingrās stājas” piekritēji, kas “sakarniekus” sauca par “sarkaniem” un viņu darbību par nodevību. “Austrumā” noteikti arī bija abu grupu piekritēji, bet pārsvarā austrumieši (vismaz Kanādā) bija sakaru veicināšanas pusē. Vērtējot “Austruma” pieeju, zināma paralēle ir velkama ar pretestības kustību Otrā pasaules kara gados, kad austrumieši ar savu nostāju bija mazākumā, darot to, kas pēc viņu labākās apziņas bija Latvijai svarīgs. Trešās Atmodas laikā “stingrās stājas” nogrupējums trimdā saruka un kontakti jau bija ievērojami.

Iniciatīva par “Austruma” atjaunošanu un jaunu biedru uzņemšanu Latvijā nāca no austrumiešiem ārzemēs, kuru pārstāvji vairākkārt apmeklēja Latviju, piedalījās austrumiešu sanāksmēs un mudināja tos atkal iesākt aktīvu darbību. Latvijas austrumieši, kas bija jau pensijas gados un daudzi no viņiem ar “Sibīrijas skolas” pieredzi, viegli neuzņēmās šo soli spert. Tomēr Atmodas gados ideja lēnām nobrieda. J. Kalniņš (Kanāda) 1989. gada 16. jūlijā piedalījās neoficiālā apspriedē Rīgā, Ausmas ielā 2, kurā draugi vienojās, ka “Austruma” darbība Latvijā ir jāatjauno. Oficiāli pirmā atjaunošanas sanāksme notika 1989. gada 9. septembrī “Suitiņos”. Tajā piedalījās L. Plauciņš, V. Zirnītis, A. Rogalis, A. Ēvele, J. Matjūšins, V. Šīrons (visi - Latvija), G. Liepiņš, H. Vilks (abi - Kanāda). Atjaunotā Latvijas “Austruma” vecākā atbildību uzņēmās vb. Vilis Zirnītis.

Iesākumā V. Zirnīša un pārējo draugu pieeja bija iet lēnām un uzmanīgi, “bez steigas”. Jaunus biedrus studentus aktīvāk sāka uzņemt tikai 1989. g. rudenī. Pirmā austrumiešu regulārā satikšanās vieta bija Latvijas Arhitektu savienības pagraba telpas Pils ielā 11 (“Zviedru vārtos”). Otrā vieta ilgu laiku bija Kultūras Fonda telpas bijušajā Morberga namā Basteja bulvārī 12 un īsu laiku - Mazajā Pils ielā 17/19 (“Trīs brāļi”), viesu vakari un svinības notika Arhitektu namā vai dažkārt Kultūras fonda vasarnīcā Jūrmalā.

Gatavojoties organizācijas oficiālai reģistrācijai atbilstoši LR likumam “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām” (1992. g. 15. decembris) un cerot rast risinājumu nama atgūšanai, 1993. g. 2. martā “Austrums” pieņēma statūtus, ar kuriem atjaunoja 1920. gadā Rīgas apgabaltiesā reģistrētos “Austruma” statūtus pilnā apjomā (jo tie, kā jau teikts, bija piemēroti darbībai Latvijā), kā arī, ievērojot reālo situāciju (piemēram, to, ka daļa austrumiešu turpina darboties kopās ārvalstīs) un pastāvošos tiesību aktus, izdarīja tajos atsevišķus papildinājumus. Saskaņā ar Statūtiem, Akadēmiskā vienība Austrums pārmantoja Studentu vienības “Austrums”, Studentu sabiedrības (biedrības) “Austrums”, Vecbiedru biedrības un Studentu biedrības “Austrums” vecbiedru palīdzības biedrības tiesības (arī īpašumu) un pienākumus. Statūti noteica, ka “Akadēmiskā vienība Austrums ir studentu biedrība, kuras darbības rajons ir visa Latvija un visas latviešu apdzīvotās vietas ārzemēs. Biedrības mērķis ir apvienot un tuvināt Latvijā un ārzemēs studējošos, pulcināt studējošos, rūpēties par viņu pasaules uzskatu izveidošanu un izkopšanu, sekmēt savu biedru attīstību par pilnvērtīgām personībām un rosināt viņus sagatavoties nacionālam, kulturālam, zinātniskam un sabiedriskam darbam latviešu tautas un tēvijas labā.”

1993. g. 19. maijā “Austrums” kā sabiedriska organizācija tika reģistrēta LR Tieslietu ministrijā sabiedrisko organizāciju reģistrā (jauna reģistrācijas apliecība izsniegta 2001. g. 27. jūlijā). 1993. g. 30. oktobrī “Austrums” pieteica savu atjaunošanos, publiski svinot savu 110 gadu jubileju ar svinīgu aktu un balli Rīgas Latviešu biedrībā, uz kuru ieradās arī LR Valsts prezidents G. Ulmanis. 1993. g. 30. oktobrī “Austrumu” akreditēja arī LU.

Kopš tā laika “Austrums” ir savu darbību izvērsis pilnībā. Katru nedēļu notiek sanāksmes ar referātiem, turpinot “lasāmo vakaru” tradīciju. Tiek uzņemti studenti un vecbiedru kandidāti. Tika izstrādāti “Akadēmiskās vienības Austrums Vecbiedru komitejas darbības noteikumi”, kurus pieņēma komitejas pirmajā sēdē 1996. g. 6. februārī. Līdz 1993. g. augustam Kanādā turpināja iznākt trimdā aizsāktais regulārais izdevums “Austruma Vēstis”, 1990.-1994. gadā Latvijā iznāca “Austruma Vēstnesis” (kopā 6 numuri), kopš 1995. gada reizi ceturksnī iznāk “Austruma Gaita”. Kopš trimdas gadiem austrumieši aktīvi darbojas latviešu akadēmisko kopu savienības zinātnisko rakstu krājuma “Akadēmiskā Dzīve” veidošanā. Arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas joprojām aktīvi turpina darboties “Austruma” kopas Kanādā, ASV un Zviedrijā. 2004. g. septembrī pasaulē bija pavisam 226 austrumieši (14 jaunieši, 40 savieši, 167 vecbiedri, 1 vb. kandidāts, 4 goda biedri). No tiem Latvijā bija 104 (7 jaunieši, 40 savieši, 53 vecbiedri, 1 vb. kandidāts, 3 goda biedri), no viņiem 7 draugi bija piederīgi gan Latvijas, gan ārvalstu kopām (LR/ASV - 4, LR/Kanāda - 2, LR/Zviedrija - 1).

1995. gadā J. Sadovskis nodibināja stipendiju studentiem un doktorandiem, togad pirmo reizi pieci “Austruma” studenti saņēma A. Sproģa stipendiju, vēl 1995. g. tika nodibināts “Konstantīna Čakstes stipendiju fonds”.

Sakarā ar radušos nepieciešamību atkārtoti reģistrēt organizāciju atbilstoši jaunajam LR “Biedrību un nodibinājumu likumam” (2003. g. 30. oktobris), 2005. g. 8. martā “Austruma” darījumu sapulcē nolēma pārreģistrēt sabiedrisko organizāciju “Akadēmiskā vienība Austrums” par biedrību “Akadēmiskā vienība Austrums”. Nākošajā darījumu sapulcē 2005. g. 15. martā tika pieņemti Biedrības “Akadēmiskā vienība Austrums” Statūti. Salīdzinot ar iepriekšējiem, tie tika papildināti ar apakšnodaļu “Vecbiedru komiteja”, kas bija līdzšinējo 1996. g. 6. februārī pieņemto “Vecbiedru komitejas darbības noteikumu” teksta iekļaušana Statūtos pilnā apjomā. 15. marta sapulcē nolēma ar šādiem Statūtiem reģistrēt biedrību “Akadēmiskā vienība Austrums” LR Uzņēmumu reģistra Biedrību un nodibinājumu reģistrā. Reģistrācijas dokumenti tika iesniegti 10. maijā. Sakarā ar papildu precizējumu nepieciešamību Statūti tika atkārtoti pieņemti biedru sapulcē 14. jūnijā un atkārtoti iesniegti reģistrēšanai. Biedrība “Akadēmiskā vienība Austrums” tika reģistrēta Biedrību un nodibinājumu reģistrā 2005. gada 21. jūlijā.

Laikā no 1992. līdz 1995. gadam studenšu vienība “Latviete”, “Līdums”, “Valdemārija”, “Fraternitas Rusticana” un “Austrums” izdeva kopīgu izdevumu “Vienību Ziņas”. 1994. g. 12. februārī tika parakstīts piecu organizāciju (“Latvietes”, “Līduma”, “Fraternitas Rusticana”, “Austruma”, “Valdemārijas”) kopējs paziņojums par sadarbību. 1999. g. 17. aprīlī notika Sadraudzības deklarācijas parakstīšana starp “Latvieti”, “Austrumu”, “Valdemāriju”, “Fraternitas Rusticana”, konkordiju “Zinteniece” un LKSAA “Dzintars”.

Mūsdienās pakāpeniski veidojas tolerantas nacionālu akadēmisko mūža organizāciju attiecības starp “Austrumu” un korporācijām, pārvarot pirmskara perioda nesaskaņas, uzsverot kopīgās intereses un akadēmisko vienību un korporāciju sadarbības iespējas un pierādot, ka ir iespējama sadarbība starp organizācijām, kurām atšķiras iekšējā kārtība un tradīcijas. “Austruma” un korporāciju pārstāvji sadarbojās darba grupā likumprojekta izstrādē par īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām, kas tika iesniegts Saeimā 1994. g. maijā. “Austrums” kopā ar citām studentu organizācijām 1995.-1996. g. vairākkārt apmeklēja Saeimu un iesniedza dažu parlamenta komisiju vadītājiem kopīgi ar Latvijas studentu korporāciju Prezidiju Konventu (P!K!) parakstītus aicinājumus, trīs reizes (1995. g. 17. un 24. augustā un 7. septembrī) piketēja pie Saeimas nama, pieprasot ātrāku jautājuma izlemšanu. LR Saeima 1996. g. 28. novembrī pieņēma un Valsts prezidents G. Ulmanis 1996. g. 10. decembrī izsludināja likumu “Par nekustamo īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām”. Notiek viesošanos apmaiņa ar citām studentu organizācijām, ieskaitot lielāko daļu studenšu korporāciju, kā arī studentu korporācijām (2000. g. 18. aprīlī pirmoreiz pēc darbības atjaunošanas Latvijā “Austruma” telpās viesojās studentu korporācija - tā bija “Patria”), notikuši kopīgi literāri vakari ar “Fraternitas Lettica” un “Fraternitas Livonica”, apmeklētas “Selonijas”, “Tālavijas” u. c. korporāciju gadadienu jubileju svinības un saņemti to apsveikumi “Austruma” jubilejās, u. c. “Austrums” tradicionāli piedalās studentijas 18. novembra gājienā no Latvijas Universitātes uz Brāļu kapiem, kā arī noliek ziedus austrumiešu Valsts prezidentu J. Čakstes un G. Zemgala atdusas vietās Meža kapos.

“Austrums” turpina arī trimdas gados uzturēto draudzību ar “Eesti Üliõpilaste Selts” (Igaunija): notiek regulāra vizīšu apmaiņa gadasvētkos un citās reizēs. 1991. g. 2. novembrī Rīgā tika parakstīts jauns sadarbības līgums, austrumieši 2000. g. aprīlī piedalījās EÜS 130 gadu jubilejā. EÜS filistrs un Igaunijas ārlietu ministrs Hendriks Tomass Ilvess 1998. g. 10. martā viesojās “Austrumā” un nolasīja referātu “Igaunijas ārpolitika”, 2003. g. 25. oktobrī Rīgā viņš tika uzņemts par “Austruma” goda biedru un uzstājās ar akadēmisko runu “Lielā paplašināšana un lielais Eiropas mūris”.

1990. g. 27. jūnijā “Austrums” piedalījās J. Čakstes dzīvesbiedres Justīnes Čakstes un viņa dēlu austrumiešu Ģedimina un Mintauta pelnu urnu pārapbedīšanas ceremonijā Rīgā, Meža kapos. Godinot vecbiedru J. Čakstes un K. Čakstes piemiņu, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas “Austrums” ar savu ierosmi un finansējumu uzstādīja piemiņas plāksnes pie nama Rīgā, Dzirnavu ielā 31 (1993. g. 20. augustā, pasākumā piedalījās LR Valsts prezidents G. Ulmanis), kur K. Čakste dzīvoja vācu okupācijas gados, LU Mazajā aulā (1994. g. 27. septembrī), lai pieminētu prof. K. Čakstes saiknes ar Latvijas Universitāti. 2001. g. 26. jūlijā “Austrums” piedalījās Jūrmalas domes rīkotā pasākumā, kur tika atklāta piemiņas plāksne pie K. Čakstes vasarnīcas Lielupē, Rotas ielā 5, kur 1944. g. aprīlī viņu arestēja gestapo. “Austruma” pārstāvji piedalījās “Jāņa Čakstes demokrātijas veicināšanas fonda” dibināšanā 1996. g. 8. martā LU Mazajā aulā. Latvijas pirmā Valsts prezidenta J. Čakstes godināšanai un darba izpētei bija veltīta 1999. g. 14. septembrī LU Mazajā aulā rīkotā zinātniskā konference, “Austrums” bija aktīvs arī citos J. Čakstes 140. dzimšanas dienas atcerei togad veltītajos pasākumos, vairākos no kuriem piedalījās arī LR Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga. 2000. g. 26. novembrī “Austrums” bija viens no organizētājiem piemiņas sarīkojumam J. Čakstei 130. dzimšanas dienas atcerei. “Austruma” biedri sniedza atbalstu J. Čakstes pieminekļa celtniecībā Jelgavā un 2003. g. 14. decembrī piedalījās tā atklāšanā, klātesot LR Valsts prezidentei V. Vīķei-Freibergai un bijušajam LR Valsts prezidentam G. Ulmanim.

LCP politisko bēgļu glābšanas akcijas pāri Baltijas jūrai 1944.-1945. g. atcerei 1994. g. 6. augustā Ventspilī tika rīkots piemiņas pasākums “Bēgļu laivām - 50”. “Austrums” 1995. g. 13.-14. maijā rīkoja ekspedīciju, meklējot “kureliešu pēdas” Kurzemē. Piemiņas zīmju kureliešiem un leitnantam R. Rubenim atklāšanā Ventspils rajona Puzes pagasta “Stiklos” un Ugāles Dzelzkalna Brāļu kapos 1997. g. 8. jūnijā piedalījās arī Latvijas Valsts prezidents G. Ulmanis.

“Austrums” 2000. g. 5. aprīlī pasniedza Valsts prezidentei V. Vīķei-Freibergai sūtņa J. Feldmaņa portretu (gleznotājs J. Tidemanis), ko 1987. gadā LR sūtniecība Vašingtonā bija nodevusi “Austrumam” glabāšanai līdz “laikam, kad Latvija būs atkal brīva”, lai tad to nogādātu dzimtenē. 2000. g. 10. augustā “Austrums” piedalījās pieminekļa atklāšanā bēgļu laivām Jūrkalnē, Pāžu pludmalē. Visu “Austruma” 120. gadu (2002.-2003. g.) notika pasākumu cikls “Austruma pamatnostādnes”. Turpinot “Austruma” būtības un misijas apzināšanu un svarīgu atziņu formulēšanu, Vispasaules austrumiešu salidojumā - t. s. “Zaķukroga” diskusijā (2003. g. 1.-3. augustā Jūrkalnē) tika apspriesti būtiski “Austruma” tālākās darbības pamatprincipu jautājumi un Lielajā sapulcē 24. oktobrī pieņemtas pamatnostādnes, izklāstot tās sešās sadaļās - akadēmiskums, latviskums, valstiskums, demokrātija, draudzība, ētika. “Austrums” vairākkārt ir ierosinājis un noorganizējis atklātas sabiedriskas diskusijas. Atzīmējot “Austruma” 120 gadu jubileju, 2003. g. 2. oktobrī Rīgā LU Muzeja telpās tika atklāta “Austruma” 120. gadadienai veltīta izstāde, sarīkota zinātniska konference - sabiedriska diskusija “Par Latvijas pilsoņu valstisko apziņu domājot” (uz jubileju tika aicināta LR Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga, “Austrums” saņēma viņas rakstisku apsveikumu) un noslēgts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Akadēmiskās vienības “Austrums” sadarbības līgums. 2004. g. 18.-20. jūnijā austrumiešu delegācija pa bēgļu laivu ceļu ar kuģi ieradās Gotlandē un Stokholmā (Zviedrijā) ciemos pie “Austruma” vecbiedra un LCP darbinieka J. Sadovska, un apsveica viņu 100 gadu jubilejā. 2004. g. 21. oktobrī “Austrums” sarīkoja konferenci - publisku diskusiju “Ko Jānis Čakste teiktu par mūsdienu Latvijas demokrātiju”.